Elīza Marta Stangaine: “Pie vakcinācijas kabineta rindā būšu pirmā, kad sāks vakcinēt sociālo zinātņu studentus.”

Domājot par ārkārtas situāciju un ierobežojumiem, kas jums katram visvairāk trūkst? Daudzi min iespējas iet uz kafejnīcu, kino, koncertiem. Arī Elīzai Martai, kas 2. studiju gadā Eiropas Studiju fakultātē apgūst starptautisko biznesu un ilgtspējīgu ekonomiku, trūkst draugu un iespējas ar studiju biedriem satikties RSU kafejnīcā, viņa arī ir nogurusi no attālinātajām studijām. Bet vēl viņai kā īstenai latvietei ļoti trūkst iespējas doties pie vecmāmiņas un atkal tikties ar visiem radiem pat tādā notikumā kā kapusvētki.

Kā tu jūties šajā laikā un kāds noskaņojums turpinot mācības attālināti?

Kad šis viss sākās, biju ļoti priecīga, jo nebija vairs nepieciešamības agri celties, lai paspētu uz lekciju plkst. 8.15 no rīta.  Pavasarī uz attālinātajām studijām raudzījos kā uz lielu atvieglojumu, bet oktobrī tas jau bija liels nogurums, Pavisam vienkārši gribēju satikties ar grupas biedriem un pasēdēt kafejnīcā. Kad izsludināja otro ārkārtas situāciju, palika vēl grūtāk, sākās gandrīz vai izmisums, jo, salīdzinot ar pavasari, nebija vairs mērķa, uz ko tiekties. Ir ārkārtas situācija, un mēs nezinām cik ilgi. Man pat dators ir noguris, jo reizēm tās Zoom saites vienkārši vairs never vaļā.

Vakcinācija dotu mums iespēju atgriezties klātienes studiju vidē. Kāds noskaņojums pret to ir tev un kāds valda tavu studiju biedru vidū?

Es ļoti gribu vakcinēties, tā ir cerība par atgriešanos. Kad sāks vakcinēt sociālo zinātņu studentus, es būšu pirmajās rindās.

Ir dzirdēts viedoklis, ka labāk nogaidīt, lai redzētu, kā būs citiem - ir tādi, kas baidās no blaknēm. To jauniešu vidū, kas ir tālāk no medicīnas nozares, cirkulē arī jautājums: "Hei, kā tieši gada laikā var radīt vakcīnu?" Tās ir bailes, kas viņus vada. Tā kā esam kara apstākļos, tikai nekarojam cilvēks pret cilvēku, bet cilvēki pret vīrusu, bailes jau pastāv fonā, cilvēkiem jācīnās par izdzīvošanu, bet šāda attieksme pret vakcīnu ir šo pamata baiļu izpausme.

Domājot par vakcināciju, lai cik tas smieklīgi neizklausītos, es uzreiz domāju, ka beidzot varēšu doties pie vecmāmiņas, atkal braukt uz kapusvētkiem, satikt tur visus radus un darīt to ar mierīgu apziņu, ka es viņus neapdraudu.

Sociālā atbildība ir liels faktors. Mana motivācija vakcinēties ir daudzu faktoru kopums – gribas prom no tā, kur šobrīd atrodamies.

Esmu jau pieteikusies vakcīnai. Izdarīju to pirmajās 30 sekundēs pēc e-pasta saņemšanas. Gribētu pateikt pārējiem saviem studiju biedriem – kaut ko lielu bieži var panākt pirmo soli sperot daudziem kopā. Atgriezties dzīvē mēs varam izmantojot iespējas, kas mums tiek piedāvātas.